"....Jei ir dzymuse 1898. goda 4. janvarī Daugavpiļs apriņka Leiksnas pogosta Jaunušānu cīmā. Myruse 1968. godā 28. janvarī Pasadenā, Kalifornijā, Amerikas Savīnōtajōs Vaļstīs. Paglobōta San Fernando katōļu misijas kopsātā 1. februarī.

1913. godā jei aizbrauce uz Pīterpili, kur apmeklej Pokrovas vydsškolas sagatavōšonas kursus un nūlīk pōrbaudejumus par vydsškolas četrom klasem. Nu 1914. leidz 1917. godam apmeklej sīvīšu gimnaziju, bet jau pēc revolucijas, kod Pīterpilī sōcēs bods, jei kai septeitōs klases škoļneica novembrī izceļoj caur Moskvu un tōļōk leidz Zīmeļu Kaukaza Kubaņas apgobola golvaspiļsātai Jekaterinodarai. Tur jei īsastōj Jekaterinodaras Jekaterinas 1. sīvīšu gimnazijā, kurā jei beidz sekmeigi septeitū un ostoitū klasi. 1919. godā jei sajam diplomu par ostoņom vydsškolas klasem ar pylnom tīseibom studēt kurā kotrā universitatē.

Vīnu godu jei vēļ turpynoj izgleiteibu Jekaterinodaras Augstōkajā školā Fizikas un matematikas fakultatē. Lekcijas apmeklej pēcpusdīnōs, jo nu deveņom stuņdem reitā leidz trejom stuņdem pēcpusdīnā strōdoj Kubaņas Apgoboltīsas kancelejā, dorbvedeibas nūdaļā pi dokumentu registracijas. Pi tam jei divi reizes nedeļā studej konservatorijā dzīdōšonas klasē. Nu konservatorijas teik nūzeimōta dzīdōt Operas kōrī, kur jei paspēj uzastōt trejōs operōs: „Karmena”, „Rusalka” un „Pajaci”. Daudz ceļoj kai ekskursante pa apkōrtni, peļdejās Malnajā jyurā un ir tyvu Elbrusa kolnam, ka līkās – tū varātu ar rūku sasnēgt, bet kolnam tyvōtīs nadreikstēja partizanu darbeibas dēļ.

1919. un 1920. godā turpynojās krīvu piļsōņu kars. Kubaņas apgobolu 1920. goda martā ījēme komunistu vara, celi atsabreivōja, un satiksme ar pōrejū Krīviju atsajaunōja. Jei pīsasaceja braukšonai uz Moskvu. Daboj atļōvi un dūdās nadrūšajā ceļā. Sasnādz Caricinu pi Volgas, sāstās kugī un brauc pa Volgu leidz Ribinskai. Ībraucūt Moskvā, jei īt pi Latvijas konsula Škipsnas. Tys akceptej jōs dokumentus un izdūd atļōvi braukšonai uz Latviju. 1920. goda julī jei pōrīt rūbežu pa Zylupes tyltu un ir sovā dzymtajā zemē – Latvijā.

Pēc atpyutas jei brauc uz Reigu un īsastōj Latvijas Universitatē. Jei ir Latgolas studentu organizacijas lūcekle, ari sastōv universitates Lauksaimnīceibas fakultates studentu apvīneibā. Dzīd universitates kōrī pi dirigenta Bobkovica. Tymā laikā jū atbaļsteja un daudz paleidzēja Valerija Seile, par kū jei vīnmār beja pateiceiga.

Pēc zemes reformas izvesšonas Latvijā ar myusu tautas labklōjeibas ministra Vladislava Rubuļa gōdeibu jei teik īcalta pi Zemkūpeibas ministrijas Taksacijas nūdaļas par zemes taksatori. Vosorā strōdoj uz laukim kūpā ar cytim taksatorim.

1923. goda 27. oktobrī jei apsaprecej ar bejušū Satversmes sapuļces lūcekli Jezupu Laurinoviču. 1924. godā kūpā ar veiru pōrsaceļ uz Rēzekni: Tautas labklōjeibas ministrijas Socialōs aizgōdeibas departaments jū īcēlis par bārnu inspektori Rēzeknes un Ludzas apriņkī. Jōs uzraudzeibā leidz 1937. godam beja pi zemnīkim pījimtī bārni bōrini pa vosoras atpyutu voi audzynōšonā uz kaidu laiku, leidz tūs adoptēšonai.

Jei beja Bārnu paleidzeibas savīneibas „Mōte un bārns” lūcekle un teik komandēta uz treju vaļstu – Latvijas, Leitovas un Igaunijas – kongresu Kauņā, Leitovā.

Sovā sātā ari nivīns sūļs nateik sparts bez jōs paleidzeibas. Veiram jei ari ir vīnmār klōt vysōs gryuteibōs – leidz pat jō nōvei 1942. goda 29. junī.

Pēc veira nōves Helena palyka bez atspaida un padūma ar trejim napīaugušim dālim – Aloizu, Leonu un Jezupu.

Frontei tyvojūtīs rūbežam, jei atstōj saimnīceibu un brauc uz Reigu, bet 1944. goda augustā atstōj dzimtini un dūdās uz Vōciju. Vōcijā jei strōdoj gryutu dorbu un pēc kapitulacijas dzeivoj ar divejim dālim pa dažaidom pōrvītōtūs personu nūmetnem, leidz 1950. godā izceļoj uz Ameriku, kur dzeivōja ar dālim Leonu un Jezupu.

Dzeivojūt Pasadenā, ōrpus maizes dorba jei vairōkus godus ir apmeklējuse Pasadenas piļsātas koledžā vokora stuņdes angļu volūdā, divejus semestrus apmeklējuse lekcijas „Our World and Trade and Travel” – ceļōjumi un kai ļaudis dzeivoj cytōs zemēs. Instruktors īteicis nūlaseit un pastōsteit ari par Latviju, kū jei ari labprōt dareja klauseitōju prīškā. Četrus semestrus jei studēja gleznīceibu (eļļā) un pōrmaiņus ar raksteišonu nūsadeve gleznōšonai. Daudz ceļōja pa Ameriku un cerēja apkūpōt ari radzātō īspaidus.

Jōs pyrmō atmiņu grōmota „Grymstušōs saleņas” iznōce 1964. godā. Ūtrō grōmota „Pasauļs līsmōs” (Autores pošas lyktais vērsroksts: „Tymsi mōkūni sasavalk”. – Red. ) tyka īsōkta drukōt 1967. godā – un jau beja nūdrukōtas 96 lopaspuses, kod autores rūkroksti apseika un vairōk napīnōce. Rūkrokstu turpynōjumu, kuri jai beja, naizadeve leidz šam laikam dabōt. Jōs davums ir tik vērteigs, ka šū napabeigtū atmiņu krōjumu nūdūdam laseitōjim, lai tys naītu zudumā. Varbyut kaidreiz byus pīejami jōs rūkroksti un varēs tod turpynōt aizsōktū. Jei beja paredzējuse ari trešū atmiņu grōmotu, bet asam tykuši tikai leidz pusei, leidz pusceļam.

1981. goda 20. septembrī

Vladislavs Lōcis